Realpolitik 2.0

Stīva Vitkofa un Džareda Kušnera sarunas ar Vladimiru Putinu Maskavā no ģeopolitiskā viedokļa ir spilgts apliecinājums tam, ka starptautiskajā arēnā ir pilnībā nostiprinājusies jaunā "Realpolitik 2.0" kārtība. Tajā dominē lielvaru tiešie darījumi, ietekmes sfēru pārdale un spēka pragmatisms, kamēr starptautiskās tiesības, multilaterālisms un formālās institūcijas tiek atbīdītas malā.

Šo sarunu nozīmi un sekas Eiropas politiskajā kontekstā var vērtēt vairākos pamatlīmeņos:

1. Vizītes un sarunu būtības vērtējums: "Darījumu diplomātija" pāri institūcijām

• Neoficiālo kanālu primāts: Vitkofs (nekustamo īpašumu magnāts un Trampa uzticības persona) un Kušners (Trampa znots ar plašiem Tuvo Austrumu finanšu un diplomātiskajiem sakariem) pārstāv Donalda Trampa iecienīto personīgās uzticības un biznesa loģikā balstīto diplomātiju. Šādas sarunas aizvieto tradicionālo ASV Valsts departamenta un NATO sabiedroto saskaņošanas mehānismu.
• Ar Krieviju runā no spēka un varas pozīcijām: Kā savā analīzē esmu atzīmējis agrāk, Vašingtonai šajā fāzē Vladimirs Putins, neskatoties uz viņa ietiepību, šķiet saprotamāks un rīcībspējīgāks partneris nekā lēnā un sašķeltā Eiropas birokrātija. Lielā mērā to var teikt arī par Volodimiru Zeļenski, jo tikšanās Kijivā notika arī ar viņu. Sarunas apliecina, ka Maskavu un Kijivu uztver kā reālus spēka polus, neraugoties uz to pieaugošajām ekonomiskajām grūtībām.
• Mēģinājums sasiet globālos mezglus: Ņemot vērā Kušnera lomu Tuvo Austrumu procesos un tur notiekošo konfrontāciju, šādas sarunas bieži kalpo kā mēģinājums taustīt augsni globālajam "Grand Bargain" — meklēt kopsaucējus starp situāciju Ukrainā, energoresursu plūsmām (naftas tirgiem) un Tuvo Austrumu deeskalāciju.

2. Ko tas nozīmē Eiropas politiskajā kontekstā?

A. Eiropas atstumšana no izšķirošo lēmumu galda

Sarunas Maskavā bez Eiropas Savienības un tās vadošo valstu līdzdalības parāda skarbo realitāti: Eiropa pašreizējā veidolā nav lielvara, ar kuru rēķinās ASV vai Krievija.

• Eiropas līderu vizītes Vašingtonā atgādina "staigātājus pie Ļeņina" — lūdzējus bez reālas militāras un politiskas sviras.
• Jāatceras Henrija Kisindžera slavenais jautājums ("kam man zvanīt, ja gribu runāt ar Eiropu?"). Tāpēc Vašingtonas emisāri vienkārši dodas tieši uz Maskavu, apejot Briseli, Berlīni un Parīzi.

B. "Miera uzspiešanas" risks Ukrainai un Eiropas drošībai

Ja Trampa pārstāvji ar Maskavu vienojas par kara iesaldēšanas parametriem pie pašreizējās frontes līnijas vai teritoriālām piekāpšanām:

• Ukraina kā likteņa noteicēja: Kā esmu agrāk uzsvēris, ja Ukraina nonāk Krievijas ietekmes zonā, Eiropa zaudē savu svarīgāko buferi un noteicēja reģionā kļūst Krievija, pakļaujot eksistenciālam riskam arī Baltijas valstis.
• Finansiālais rēķins paliek Eiropai: ASV var vienoties par pamieru un iziet no tiešā atbalsta finansēšanas, atstājot Ukrainas atjaunošanu, bēgļu slogu un 90 miljardu eiro aizdevumu uzturēšanu tikai un vienīgi uz Eiropas nodokļu maksātāju pleciem.

C. Spiediens uz Eiropas iekšējo reformu un militāro suverenitāti

Šāds diplomātiskais vakuums Eiropai vairs neatstāj laiku pašapmierinātībai. Tas ir spiediena katalizators, kas liek pieņemt radikālus lēmumus:

• Institucionālā pārbūve: Tas pastiprina nepieciešamību 2–3 lielajām valstīm (piemēram, Francijai, Vācijai, Polijai) izveidot ārkārtas Eiropas rīcības modeli vai federatīvus aizsardzības mehānismus ar reālu militāro virspavēlniecību, aizstājot uzblīdušo Eiropas Komisijas birokrātiju.
• "Tērēt kopā vai izgāzties": Eiropai kļūst skaidrs, ka NATO 5. pants reāli ir tikai tik stiprs, cik stipra ir politiskā griba Vašingtonā. Ja ASV kārto darījumus ar agresoru aizmuguriski Eiropai, tās vienīgais glābiņš ir neatkarīga militārā industrija, ātrāka pāreja uz konsolidētiem iepirkumiem caur SAFE fondu un "aizsardzība no pirmā metra".

Kopsavilkums

Vitkofa un Kušnera Maskavas sarunas ir skaļš trauksmes zvans Eiropai. Tas pierāda, ka 2026. gada pasaulē drošība nav morālu principu garantēta, bet gan atklāta spēka un darījumu funkcija. Ja Eiropa, vai nozīmīga tās daļa, nespēs ātri pārkārtoties no "izlutināta pusaugu bērna" par ekonomiski un militāri integrētu savienību (koalīciju, aliansi, federāciju, impēriju) ar savu kaujas spējīgu armiju, tās robežas un nākotni noteiks citi pie sarunu galdiem Maskavā, Vašingtonā vai Pekinā.