Kulberga valdības deklarācija: pareizi nosauktās problēmas vēl neveido drošu attīstības trajektoriju

Share
Kulberga valdības deklarācija: pareizi nosauktās problēmas vēl neveido drošu attīstības trajektoriju
Photo by Peter Barrett Bryan / Unsplash

Gribas cerēt, ka neskatoties uz saspringto ģeopolitisko situāciju pasaulē, nupat tapusī Andra Kulberga valdība iezīmēs pagrieziena punktu Latvijas attīstībā. Vismaz par to vedina domāt tās pasludinātie ambiciozie plāni. Pievērsīsimies tiem.

Andra Kulberga otrās valdības deklarācija par galvenajām prioritātēm nosauc valsts drošību, finanšu disciplīnu, ekonomikas izaugsmi un efektīvu valsts pārvaldi. Tajā iezīmējas vairāki reformu posmi: administratīvā sloga un valsts pārvaldes izmaksu samazināšana, ekonomikas pārveide, Latvijas Attīstības fonda izveide, aizsardzības spēju un industrijas palielināšana, mākslīgā intelekta plašāka izmantošana un vairākas nozaru reformas.

Tas ir nopietns politisks piedāvājums. Taču tieši tā mērogs liek uzdot stingrāku jautājumu nekā vienkārši: vai katrs atsevišķais pasākums ir vajadzīgs? Vai šie pasākumi kopā veido ilgtspējīgu Latvijas attīstības sistēmu?

Pareizi diagnosticētas problēmas

Uzreiz pamanāma deklarācijas stiprā puse - tā neaprobežojas ar tradicionālu nozaru vajadzību uzskaitījumu. Valdība vēlas pārskatīt valsts funkcijas, ieviest nulles bāzes budžeta principu, pārstrukturēt pārvaldi, mobilizēt kapitālu, palielināt aizsardzības industrijas ekonomisko lomu un virzīties uz sarežģītāku produktu un pakalpojumu eksportu.

Latvijas Attīstības fondam iecerēts emitēt līdz 2 miljardiem eiro obligāciju un papildus piesaistīt līdz 4 miljardiem eiro privātā un institucionālā kapitāla. Deklarācijā fondam paredzētas mājokļu, aizsardzības rūpniecības un robotizācijas investīciju programmas.

Virknē iepriekšējo portāla rakstu jau tika izcelti produktivitāte un prasmes, bet augstas pievienotās vērtības eksportā uzsvērta nepieciešamību mainīt eksporta struktūru, nevis vienkārši audzēt esošo apjomu. Tātad valdība lielā mērā mēģina risināt pareizās problēmas. Taču starp problēmu identificēšanu un attīstības mehānisma izveidi ir ļoti liela distance.

Trūkst pilnas attīstības ķēdes

Latvijas ilgtermiņa izrāvienu nevar radīt viena investīciju programma, viens fonds vai viena tehnoloģija. Nepieciešama vairāku savstarpēji pastiprinošu procesu, jeb, kā to formulē UPDF - ieligzdotu līkņu sakritība, jeb konfluence: izglītība → prasmes → zinātne un pētniecība → tehnoloģiju radīšana un absorbcija → produktīvas investīcijas → augstākas pievienotās vērtības ražošana un pakalpojumi → sarežģītāks eksports → produktivitāte → augstāki ienākumi → lielāka fiskālā kapacitāte. Tieši šo ķēdi deklarācijas publiskajā izklāstā vēl ir grūti ieraudzīt pilnā apjomā, izņemot aizsardzības rūpniecību, kur šī secība ir salīdzinoši skaidra.

Cilvēkkapitāla sadaļā publiskajā izklāstā uzsvērta jauniešu iesaiste darba tirgū, vecāka gadagājuma cilvēku atgriešanās darbā un reemigrācija; izglītības sadaļā ir skolu tīkla reorganizācija, pedagogu atalgojums, vēstures un valstiskās audzināšanas saturs, kā arī veselības un pat peldētprasmes programmas. Nav šaubu, ka tas viss tiešām vajadzīgs.

Tomēr ar to vēl nepietiek. Jāsaprot, no kurienes nāks kvalitatīvs cilvēkkapitāls ekonomikai, kurai vienlaikus jāabsorbē miljardi investīciju, jārobotizējas, jāattīsta aizsardzības tehnoloģijas un jāpāriet uz sarežģītāku eksportu. Publiskajā deklarācijas izklāstā nav pietiekami skaidri izveidota zinātnes, pētniecības, universitāšu, tehnoloģiju pārneses un augsti kvalificēta cilvēkkapitāla līkne. Tas nenozīmē, ka atsevišķi šādi pasākumi nevar parādīties politikas īstenošanas gaitā. Taču tas nozīmē, ka publiski izklāstītajā stratēģijas arhitektūrā šo savienojumu pagaidām neredzam tikpat skaidri kā, piemēram, kapitāla mobilizāciju. Un šeit ir pirmais būtiskais brīdinājums. Valsts var mobilizēt kapitālu daudz ātrāk, nekā ekonomika spēj produktīvi to absorbēt.

Nauda vēl nav attīstības spēja

Šis ir svarīgs nošķīrums. Parādās vecā problēma: finansējums ir nepieciešams, taču gala rezultātu nosaka projektu, ražošanas, prasmju un publiskās pārvaldes izpildes kapacitāte. Ja kapitāla plūsma aug, bet nepieaug kvalificēta darbaspēka, pētniecības, inženierijas, projektu vadības, tehnoloģiju absorbcijas un eksportspējīgu uzņēmumu kapacitāte, papildu kapitāls pats par sevi negarantē produktivitātes lēcienu. Tādēļ Latvijas Attīstības fonda galvenais tests nebūs piesaistītās naudas summas. Tests būs: ko Latvijas ekonomika ar šo kapitālu spēj radīt tādu, ko tā bez šā kapitāla nebūtu spējusi izveidot?

Aizsardzības sadaļā attīstības loģika ir daudz skaidrāka

Paradoksāli, bet tieši aizsardzības politikā deklarācijai izdevies daudz labāk parādīt sistēmisku ķēdi. Deklarācijā paredzēts aizsardzībai novirzīt 5% no IKP, attīstīt dronu sistēmas, pretgaisa aizsardzību un munīcijas rezerves, sekmēt jaunas ražotnes un panākt, lai vismaz 25% no militāro spēju attīstībai paredzēto pasūtījumu vērtības paliktu Latvijas ekonomikā.

Paredzēta arī Valsts aizsardzības korporācijas reorganizācija kopuzņēmumu veidošanai ar starptautiskiem partneriem. Šeit jau var redzēt ķēdi: drošības vajadzība → publiskais pasūtījums → ražošana → tehnoloģija → vietējie uzņēmumi → starptautiskās piegādes ķēdes → potenciāls eksports. Tieši šādu modeli jau biju identificējis iepriekšējos rakstos kā vienu no Latvijas iespējām: aizsardzības tehnoloģijas var kļūt par augstas pievienotās vērtības kanālu, ja tām seko ilgtermiņa pasūtījumi, kvalificēti darbinieki, ātrāki iepirkumi un integrācija ES un NATO piegādes ķēdēs. Tātad valdība pati vienā nozarē faktiski demonstrē to attīstības principu, kuru vajadzētu piemērot visai ekonomikai kopumā.

Taču galvenais risks ir vēl nopietnāks: reformu berze

Deklarācijā tiek paredzēts sākt ļoti plašu valsts pārstrukturizāciju. Valdība plāno nulles bāzes budžetu, vairāku miljardu fiskālo mērķi, funkciju auditu, ministriju reorganizāciju, administratīvo izdevumu samazināšanu, valsts kapitāla pārvaldības maiņu, mākslīgā intelekta ieviešanu pārvaldē, Latvijas Attīstības fonda izveidi un virkni nozaru reformu. Pirmajās 100 dienās paredzēts izvērtēt ministriju funkcijas un reorganizācijas priekšlikumus.

Atsevišķi ņemot, vairums no šiem pasākumiem ir loģiski un pamatoti. Taču sistēmiskais jautājums ir cits: vai valsts aparāts spēj vienlaikus pats sevi reorganizēt, samazināt un vēl arī kvalitatīvi īstenot vienu no ambiciozākajām reformu programmām pēdējos gados?

Te rodas potenciāli bīstama pretruna. Valdībai reformu īstenošanai nepieciešama lielāka izpildes kapacitāte. Tajā pašā laikā reforma paredz samazināt tās institūcijas un amata vietas, kurās šī kapacitāte koncentrēta.

Izmaksu samazināšana un kapacitātes nodrošināšana nav viens un tas pats. Ja valdībai izdosies atdalīt lieko administratīvo slāni no kritiskās profesionālās kapacitātes, iecerētās reforma tiešām var paātrināt sistēmu. Ja neizdosies, var notikt pretējais. Var samazināties tieši spēja projektēt regulējumu, vadīt lielus investīciju projektus, sagatavot iepirkumus, kontrolēt līgumus, piesaistīt ES līdzekļus, koordinēt reformas un novērtēt rezultātus. Tad valsts kļūst lētāka uz papīra, bet vājāka izpildē.

Reformu pārprodukcijas risks

Tāpēc Latvijas problēma tuvākajos gados var izrādīties ne tik daudz reformu trūkums. Tā var iekrist otrā galējībā - nonākt reformu pārprodukcijā. Vienlaikus sākot pārāk daudz savstarpēji atkarīgu pārmaiņu, sistēma var nonākt situācijā, kur politisko lēmumu radīšanas ātrums kļūst lielāks par valsts administrācijas spēju šos lēmumus absorbēt, konkretizēt un kvalitatīvi izpildīt. Tas ir brīdis, kad reformas sāk kavēt pašas sevi. UPDF terminoloģijā tā būtu skaidra diverģence: reformu apjoms ↑ pret izpildes kapacitāti ↓. Publiskajā diskusijā to var pateikt vēl vienkāršāk:

Valsts nevar vienlaikus izjaukt savu administratīvo motoru un sagaidīt, ka tas tajā pašā laikā vilks smagāku vezumu ātrāk nekā līdz šim.

Tāpēc valsts pārvaldes reformas centrālais kritērijs nevar būt vienīgi ietaupīto eiro vai likvidēto amata vietu skaits. Tam jābūt rezultāta sasniegšanas ātrumam un kvalitātei.

Arī fiskālā disciplīna var nonākt konfliktā ar izaugsmi

Tieši šeit nepieciešama otra stingra atruna. Nav apstrīdama vajadzība sakārtot tēriņus, bet jābrīdina pret pārāk strauju konsolidāciju. Latvijā pašlaik nav valsts finanšu krīzes. Tomēr izdevumu samazināšanai jābūt pakāpeniskai un saistītai ar strukturālām reformām; pārāk strauja griešana var sabremzēt ekonomikas attīstību.

Varbūt skanēs dīvaini, bet tāpēc fiskālās reformas rezultāts jāvērtē nevis tikai pēc tā, cik valdība ietaupījusi, bet pēc tā, ko tā nav iznīcinājusi taupīšanas laikā. Ja tiek samazināta neefektīva administrācija, rezultāts var būt pozitīvs. Ja vienlaikus tiek vājināta izglītība, pētniecība, veselības sistēma, infrastruktūras uzturēšana vai publiskās pārvaldes projektu kapacitāte, īstermiņa fiskālais ieguvums var samazināt ilgtermiņa potenciālo izaugsmi. Tas būtu ļoti bīstams paradokss: valsts sakārto budžetu, ar to vājinot pašu ekonomisko bāzi, kurai šis budžets nākotnē jāfinansē.

Politiskajai sistēmai arī ir absorbcijas robeža

Tik apjomīgas reformas nav tikai administratīvs uzdevums. Tās rada zaudētājus, maina institūciju intereses, pārdala naudu, funkcijas un politisko ietekmi. Vienlaikus valdības parlamentārais pamats ir ārkārtīgi šaurs. Koalīciju veidojošajiem spēkiem ir tikai 51 balss. Tādēļ šāda situācija ilgtermiņā būs pastāvīgs izaicinājums un prasīs stingru valdošo frakciju disciplīnu.

Tas rada vēl vienu potenciālu pretrunu: reformu politiskā sarežģītība ↑ pret parlamentārās rezerves apjomu ↓. Jo dziļāka reforma, jo svarīgāka kļūst politiskā spēja izturēt brīdi, kad reforma rada īstermiņa zaudējumus, bet pozitīvie rezultāti vēl nav redzami. Tāpēc valdības reālā stabilitāte būs atkarīga ne tikai no 51 balss saglabāšanas. Tā būs atkarīga no spējas radīt pietiekami ātri pārbaudāmus rezultātus, kas uztur reformas politisko leģitimitāti.

Drošība šo problēmu padara vēl asāku

Administratīvās kapacitātes samazināšana nenotiek mierīgā ārējā vidē. Igaunijā novērstajā sabotāžas mēģinājumā pret aizsardzības nozares uzņēmumu bija iesaistīti Latvijas valstspiederīgie, un Latvijas Valsts drošības dienests sadarbībā ar Igaunijas partnerdienestu veica efektīvas koordinētas darbības.

Tātad jautājums nav abstrakts. Valsts vienlaikus mēģina:

  • palielināt militāro kapacitāti;
  • palielināt iekšējās drošības kapacitāti;
  • reorganizēt administrāciju;
  • samazināt tās izmaksas;
  • realizēt lielas investīciju programmas;
  • reformēt vairākas publisko pakalpojumu sistēmas.

Tas vēl vairāk palielina nepieciešamību pēc ļoti stingras reformu secības. Ne viss, ko ir pareizi izdarīt, ir pareizi darāms vienlaikus.

airBaltic kā brīdinājums par vienu kritisku saskarni

Arī situācija ap airBaltic ilustrē plašāku sistēmisku problēmu. Deklarācija paredz lemt par uzņēmuma nākotni, neuzņemoties nepamatotu fiskālo risku. Tajā pašā laikā uzņēmuma tiesā iesniegtajos materiālos, pastāv reāli draudi, ka airBaltic darbību pārtrauks jau decembra sākumā, papildu DIP finansējuma pieejamība ir sasaistīta ar tiesas lēmumu par finansētāju nodrošinājuma prioritāti, un bez atlikušā finansējuma uzņēmuma konsultants prognozējis likviditātes izsīkšanu decembra pirmajā pusē.

Tas ir labs atgādinājums plašākai valsts attīstības politikai. Sistēmas iznākumu reizēm nenosaka tas, cik daudz resursu kopumā ir pieejams. To var noteikt viena kritiska saskarne, bez kuras pārējie resursi nav aktivizējami. Tieši tāpēc valdības deklarācija būtu jāvērtē ne tikai pēc prioritāšu saraksta. Jāmeklē pudeles kakli.

Četri jautājumi, pēc kuriem vērtēt deklarācijas izpildes gaitu

Monitors piedāvātu nākamajos mēnešos sekot četriem daudz stingrākiem kritērijiem.

1. Vai izveidosies attīstības konfluence?

Jāmeklē pierādījumi, ka izglītība, pētniecība, prasmes, investīcijas, tehnoloģijas, uzņēmumi un eksports sāk darboties kā vienota ķēde. Kapitāla mobilizācija bez zināšanu un absorbcijas kapacitātes nav pietiekama.

2. Vai pārvaldes reforma uzlabos izpildi?

Jāmēra ne tikai likvidētās amata vietas un ietaupījumi. Jāskatās, vai samazinās projektu sagatavošanas, iepirkumu, atļauju, līgumu un investīciju realizācijas laiks. Mazāka pārvalde nav automātiski efektīvāka pārvalde.

3. Vai fiskālā konsolidācija saglabās nākotnes kapacitāti?

Taupīšanas kvalitāti noteiks tas, vai tā izņem neproduktīvus izdevumus, nebojājot cilvēkkapitālu, infrastruktūru un institucionālo spēju. Ietaupījums, kas samazina nākotnes produktivitāti, nav ietaupījums.

4. Vai reformas tiek pareizi secētas?

Ja ministriju reorganizācija, funkciju audits, MI ieviešana, kapitāla pārvaldības reforma, LAF, veselības, izglītības un citas strukturālās pārmaiņas tiek sāktas vienlaikus, valdībai jāspēj demonstrēt, kā tiek pārvaldīta šo reformu savstarpējā atkarība. Pretējā gadījumā pati reformu programma var kļūt par pārslodzi sistēmai.

Secinājums

Šo deklarāciju nebūtu pamatoti noraidīt kā kārtējo politisko solījumu katalogu. Tā mēģina risināt vairākas reālas Latvijas strukturālās problēmas un dažviet, īpaši aizsardzības industrijā un kapitāla mobilizācijā, piedāvā daudz sistēmiskāku skatījumu nekā tradicionālā nozaru politika. Tas sasaucas arī ar līdzšinējo šī portāla diagnozi, ka ekonomiskā konkurētspēja un drošība arvien vairāk jāvērtē kā viena sistēmiska kapacitāte.

Taču tieši deklarācijas vērienīgums rada tās galveno risku. Tajā ir daudz pareizu mērķu, bet vēl nav pietiekami pārliecinoši parādīta to konfluence. To, ka reformu pasākumi viens otru pastiprina, nevis kavē. To, ka kapitāls ir savienots ar investīcijām. Aizsardzība ir savienota ar vietējo ražošanu. MI ir savienots ar pārvaldes produktivitāti. Fiskālā disciplīna ir savienota ar funkciju pārskatīšanu.

Daudz vājāk šobrīd redzama ķēde: izglītība → zinātne → prasmes → tehnoloģija → uzņēmumu absorbcijas spēja → investīcijas → eksports → produktivitāte. Un vienlaikus jau tagad var identificēt vismaz trīs iespējamās savstarpēji bremzējošās trajektorijas: reformu apjoms ↑ / izpildes kapacitāte ↓; fiskālā konsolidācija ↑ / produktīvā kapacitāte ↓; reformu politiskā sarežģītība ↑ / parlamentārā rezerve ↓. Tieši šo attiecību attīstība un mijiedarbība, nevis deklarācijā ierakstīto pasākumu skaits, parādīs, vai valdība patiešām maina Latvijas attīstības trajektoriju.

Stingrais brīdinājums

Latvijas galvenais risks vairs nav tikai reformu trūkums. Risks ir arī reformu pārprodukcija bez organizētas secības, konfluences un izpildes kapacitātes.

Valsts, kas vienlaikus mēģina samazināt savu aparātu, pārbūvēt tā struktūru un uzdot tam īstenot vairākas apjomīgas reformas, var nonākt punktā, kur politisko lēmumu temps pārsniedz institucionālās sistēmas absorbcijas spēju. Tad pareizi identificētas reformas viena otru nevis pastiprina, bet sāk savstarpēji bremzēt.

Tas būtu visbīstamākais jaunās valdības neveiksmes scenārijs: nevis tas, ka reformas netiek sāktas, bet tas, ka pārāk daudzas reformas tiek sāktas vienlaikus un valstij pietrūkst kapacitātes tās pabeigt. Tādēļ jaunās valdības pirmajam pārbaudījumam vajadzētu būt nevis jautājumam: “Cik daudz mēs esam sākuši?” bet: “kuras reformas jau ir palielinājušas Latvijas spēju veikt nākamo reformu?” Tieši tur var sākties ilgtspējīgas attīstības izrāviens.

18.11.2026.

Read more