Latvijas "kreisā" formula

Iepriekšējā mana analīze fokusējās uz labēji libertāro un saimnieciski menedžeriālo bloku. Taču, atstājot ārpus rāmja "Progresīvos" un prokrievisko elektorātu pārstāvošās partijas ("Stabilitātei!", "Suverēnā vara", "Saskaņas" mantojums, daļēji Šlesera LPV), aina paliek nepilnīga divu iemeslu dēļ:

1. "Progresīvie" piedāvā diametrāli pretēju ekonomisko un sociālo ārstēšanas kursu (sociāldemokrātisko modeli).
2. Prokrieviskās partijas kontrolē apmēram 20–25% no parlamenta mandātu matemātikas un uzrunā Latvijas lielāko iekšējās drošības un sociālās spriedzes riska grupu.

Šiem spēkiem ir milzīga, pat izšķiroša nozīme, taču tā ir pavisam cita rakstura nekā iepriekš apskatītajos labējo reformatoru (MMN, Kulberga tehnokrātu) piedāvātajos modeļos. Tie pretendē uz valsts pārvaldes un nodokļu sistēmas konceptuālu nojaukšanu vai apšaubāmu restrukturizāciju.

Lūk, mans "Progresīvo" politiskā spēka lomas, programmu un reālistiskuma izvērsts vērtējums (par prokrieviskajām partijām citā rakstā):

Sociāldemokrātiskā alternatīva un tās strupceļš

"Progresīvo" uzstādījumi nav vienkārši "troksnis" — tā ir Eiropas kreisi liberālā paradigma, kas Latvijā iepriekš tādā mērogā nav bijusi pie varas. Kur meklējamas dziļākās tās saknes ir atsevišķs jautājums un mēs tam pievērsīsimies kādā citā rakstā.

Ko viņi raksta un runā?

• Pārdale un nodokļi: Viņi nepiekrīt labējo tēzei, ka "valsts ir par lielu". Viņuprāt, Latvijas valsts ir hroniski par mazu un nepietiekami finansēta (nodokļu ieņēmumi pret IKP Latvijā ir ap 30–31%, kamēr Ziemeļvalstīs tie pārsniedz 40%). Tā vietā, lai samierinātos ar pašreizējo formālo "progresivitāti", viņi pieprasa radikālu nodokļu progresivitātes padziļināšanu — ieviešot būtiski augstākas likmes lielajām algām, atsakoties no komplicētā diferencētā minimuma par labu augstam fiksētajam minimumam, kā arī pakļaujot progresīvajam nodoklim kapitāla pieaugumu, dividendes, banku virspeļņu un dārgos nekustamos īpašumus. 
• Investīcijas cilvēkkapitālā: Prioritāte ir veselības aprūpes bāzes finansējums, izglītība un sociālā drošība (lai "drošības tīkls" noturētu nabadzīgākos).
• Zaļais kurss un cilvēktiesības: Mērķtiecīga atteikšanās no fosilajiem resursiem, valsts iesaiste mājokļu fonda būvniecībā un sabiedrības iekļaujošais raksturs.

Vai tas risina Latvijas problēmas?

• Kur viņiem ir taisnība: "Progresīvie" precīzi diagnosticē, ka Latvijas lielākā nelaime ir sociālā un reģionālā nevienlīdzība, kā arī kliedzošais cilvēkkapitāla sabrukums (veselība un izglītība). Viņi uzsver, ka MMN piedāvātā "šoka terapija" bez spēcīga sociālā tīkla var novest pie sociāla sprādziena.
• Kāpēc tas atduras pret sienu (Statistiskā barjera):
  • Lai īstenotu Ziemeļvalstu modeli, ir vajadzīga Ziemeļvalstu produktivitāte. Ja Latvijas produktivitāte ir tikai 55,8% no ES vidējā, valstij vienkārši fiziski nav ko pārdalīt.
  • Kapitāla un uzņēmumu aplikšana ar papildu nodokļiem situācijā, kad uzkrātās ārvalstu investīcijas jau tā atpaliek no Lietuvas teju 4 reizes (12,5 pret 43,8 miljardiem), draud ar atlikušo investoru aizbēgšanu.
  • Viņu piedāvājums būtībā ir "zviedru sociālisms" uz nabadzīgas Austrumeiropas bāzes.

"Progresīvo" ekonomiskā doktrīna cieš no fundamentālas vēsturiskās un strukturālās hronoloģijas kļūdas.

"Progresīvo" piedāvājums pēc būtības ir vēlme sadalīt un apēst pīrāgu, kuru mēs vēl neesam pat iemācījušies izcept. Ziemeļvalstis savu dāsno sociālo tīklu sāka būvēt tikai tad, kad to industrija, globālie koncerni un privātais kapitāls jau gadsimtiem bija krājuši muskuļus.

Mēs ar savu 55,8% produktivitāti no Eiropas Savienības vidējā mēģinām uzlikt smagākos nodokļu grožus ekonomikai, kura knapi spēj nostāvēt pati uz savām kājām pat ar visām ES stutēm.

Kā jau atzīmēju, Latvijas uzkrātās ārvalstu investīcijas, ir daudz mazākas nekā kaimiņos, bet vietējais kapitāls lielā mērā ir iestrēdzis zemas pievienotās vērtības pakalpojumos un izejvielu tranzītā, bet pat tas tagad jau gandrīz izputējis. Aplikšana ar agresīvām kapitāla un progresīvajām likmēm šādā agrīnā kapitālisma attīstības fāzē nevis rada labklājību, bet gan aptur pašu kapitāla veidošanās procesu, padarot valsti ar jau tā ļodzīgo ekonomisko bāzi par pastāvīgu nabadzības pārdalītāju.

Tas ir kā aplikt ar luksusa nodokli bērna velosipēdu mēģinot iztēloties, ka tas patiesībā ir jaudīgs un grezns Volvo. 

Sagaidāmais rezultāts: Latvija kļūst par sociāli aizsargātāku, bet ekonomiski vēl mazspējīgāku valsti ar augstu nodokļu slogu un vēl zemāku investīciju aktivitāti — valsti, kas "pārdala nabadzību", nevis rada jaunu kapitālu un nespēj izrauties no zemās produktivitātes slazda.