Ielāpi uz dzelzs priekškara: kur beidzas drošības ilūzijas un sākas naudas smaka?
Mēs lepojamies ar uzbūvēto robežas žogu. Taču valsts aizsardzības vārti politiskā līmenī ir līdz galam vaļā. Pa tiem brīvi plūst ienaidnieka nauda. Šeit nav runa par raganu medībām. Runa ir par valsts politiskās sistēmas nevarību.
Piemērs ir skandāls ap Jūlijas Stepaņenko ģimeni. Viņas tēva uzņēmums kara laikā ražo dzelzsbetonu Krievijas militārajām vajadzībām. Vienlaikus meita Latvijā, nemaz neslēpjoties, saņem dāsnus naudas pārskaitījumus. Nu tā, vienkārši. Tas izskatās absurdi. Vai tiešām politiķis Latvijā var ņemt naudu no Kremļa kara mašīnas un viss ok?
Gadiem mums stāsta: «Ja likums nav pārkāpts, viss ir kārtībā.» Kara apstākļos tas, maigi izsakoties, ir bīstams naivums. Krievija šodien necīnās tikai ar karavīriem mežos. Tā izmanto ofšorus, shēmas, ģimenes dāvinājumus un apmaksātu propagandu.
Latvijas vājā aizsardzības politikas vieta ir iestāžu papīra pūķi, kad runa ir par iekšējo apdraudējumu. Kad žurnālisti un sociālie tīkli ceļ trauksmi par acīmredzami dīvainiem darījumiem, atbildīgie mēnešiem ilgi «vērtē situāciju». Šāda vilcināšanās tikai rada arvien jaunas iespējas pretiniekam. Nauda nekad nav neitrāla - tā kustas tikai tad, ja kādam ir motīvs to kustināt.
Stepaņenko tēvs tagad nedrīkst iebraukt Latvijā. Nu un? Viņam arī iepriekš to nevajadzēja.
Ja ir vēlme runāt par reālu drošību iekšējā politiskajā apritē, nevis tukšu retoriku, jāpārtrauc kautrēties no trim būtiskiem soļiem:
- Radikāla saistīto personu caurskatāmība. Formāla atbilstība likuma burtam nedrīkst kalpot par attaisnojumu. Ja augsta līmeņa politiķa vai stratēģiska amata kandidāta tuvākais loks gūst peļņu valstīs, kuras oficiāli atzītas par nacionālās drošības apdraudējumu, valstij ir jābūt tiesībām un pienākumam to vērtēt kā tiešu drošības risku, negaidot krimināllietas ierosināšanu.
- Obligāts ārvalstu ietekmes reģistrs. Pilnīga izgaismošana politiskajiem konsultantiem, lobistiem un viedokļu līderiem. Sabiedrībai un valstij ir tiesības skaidri zināt, no kurienes plūst nauda politiskajām iniciatīvām. Demokrātijas aizsardzība nav vārda brīvības ierobežošana — tā ir elementāra higiēna.
- Politisko partiju drošības auditi. Valsts budžeta naudas piešķiršana partijām ir tikai pusceļš. Nākamais solis ir regulāras partiju drošības pārbaudes, kas vērtē ne tikai čekus un grāmatvedības bilances, bet arī digitālo noturību un aizsardzību pret ārvalstu dezinformācijas tīkliem.
Baltijas jūras reģions pēc Somijas un Zviedrijas pievienošanās NATO ir kļuvis par alianses iekšējo telpu. Taču pelēkā zona nav pazudusi, tā ir tikai pārcēlusies dziļāk. Pievienojiet tam dezinformācijas lavīnu un kļūst skaidrs: nākamais karš jau norit prātos un valsts finanšu apritē.
Droša valsts nav tā, kas spēj uzbūvēt augstāko žogu un pēc tam pievērt acis uz to, kas notiek pašas politiskajā ķēķī. Reālā drošība ir atkarīga no spējas laikus nocirst ietekmes taustekļus, pirms tie kļuvuši par vietējās politikas sastāvdaļu.