Hormuzā pamiers ir un nav
Hormuzā nestabils pamiers, kapteiņi pavēderei trīcot mēģina kuģot, un kamēr šiem dūša tur, augstās degvielas cenas tankštellēs, paldies viņiem, patiesībā ir tīri zemas. Bet, cik tas ir droši? Kas būs, ja atkal atsāksies klope “pa īstam”? Pašreiz ir tikai zemas intensitātes spēka pārbaude, kurā naftas tirgus ir ieskrūvējis vien nelielu riska prēmiju.
Liels lūzums iestāsies brīdī, ja šis "pelēkās zonas" konflikts pārkāps slieksni un pāraugs atklātā, tiešā un plaša mēroga militārā sadursmē. Šādā scenārijā sadursies, no vienas puses tehnoloģiski pārāka, taču dārga un procedūrās tūļīga ASV militārā mašīna, no otras — gadiem ilgu sankciju novājināts, ideoloģiski izsmelts Irānas režīms, kas savu vājumu kompensē ar milzīgu skaitu lētu dronu, raķešu un asimetrisku taktiku.
Pārejot “karstajā” fāzē, ASV un sabiedrotie atkal veiktu masīvus triecienus Irānas kodolobjektiem, raķešu bāzēm un militārajiem vadības centriem. Irānai nav dominances gaisā, bet tā izspēlētu savu galveno kārti — asimetrisku Hormuza šauruma fizisku blokādi ar mīnām, dronu spietiem un ātrgaitas kuteriem. Tādējādi lokāls karš acumirklī pārvērstos par globālu enerģētikas krīzi, jo caur šauro Hormuza jūras ceļu ikdienā plūst piektā daļa no visas pasaules naftas un ievērojams daudzums sašķidrinātās dabasgāzes.
Reģiona alternatīvā infrastruktūra šo jauno triecienu nespētu absorbēt. Saūda Arābijai un Apvienotajiem Arābu Emirātiem ir sauszemes cauruļvadi, kas apejot šaurumu iziet uz Sarkano jūru un Omānas līci. Taču to brīvā jauda spēj glābt labākajā gadījumā tikai kādus 20 līdz 25 procentus no visas bloķētās plūsmas. Pārējie aptuveni 15 miljoni barelu naftas dienā tik un tā paliktu iesprostoti. Turklāt tādas valstis kā Katara, Kuveita un Irāka paliktu pilnībā bez eksporta iespējām, bet Saūda Arābijas cauruļvada izeja Sarkanajā jūrā nonāktu Jemenas hutu raķešu krusā.
Šāds reāls, fizisks deficīts izraisītu tūlītēju paniku pasaules biržās. Ja šodien sankciju apstākļos cenas svārstās ierastajos rāmjos, šobrīd Brents ap $89 par barelu, tad tieša kara pirmajās nedēļās Brent naftas cena strauji pārsniegtu 130 līdz 160 dolārus par barelu. Tas nozīmētu globālu inflācijas un recesijas vilni.
ASV protams saprot, ka viņi un sabiedrotie ātri saskartos ar dārgo pārtvērējraķešu krājumu izsīkumu, kurš jau tā noplicināts, un milzīgu starptautisko spiedienu karadarbību apturēt. Taču praksē var sanākt visādi, jo abām pusēm ir savas sarkanās līnijas. Piemēram, ja Irānas drons vai raķete trāpītu ASV bāzes kazarmām un nogalinātu desmitiem karavīru, pat ja pavisam nejauši. ASV prezidents, pat ja tas nebūtu Tramps, iekšpolitiska un reputācijas spiediena dēļ vairs nevarētu atbildēt tikai ar simbolisku triecienu.
Tomēr arvien ticamāks kļūst scenārijs, kas izšķirošu pagrieziena punktu liek meklēt pašas Irānas iekšienē. Ārējie militārie triecieni, infrastruktūras sabrukums un sankciju jau tā iedragātās ekonomikas galīgs krahs var padarīt neiespējamu pašreizējā ajatollu režīma tālāku pastāvēšanu. Lai novērstu valsts pilnīgu haosu, kontroli, loti iespējams, var pārņemt Islāma revolūcijas gvardes korpusa (IRGC) militārā vadība, nodibinot militāro diktatūru.
Šī jaunā, daudz pragmatiskākā vara varētu atteikties no ideoloģiskā fanātisma un noslēgt pamieru ar ASV, atverot Hormuza šaurumu un atgriežot naftu tirgū apmaiņā pret sankciju atcelšanu un sava režīma izdzīvošanu. Pēc šādas vienošanās naftas cenas pakāpeniski stabilizētos 70 līdz 85 dolāru robežās. Un visai ticams, ka tieši uz šādu variantu, nosakot Irānai sankciju režīmu, cer ASV.
Īstermiņā tas skan gandrīz vai pozitīvi. Taču ilgtermiņā militāra diktatūra var nozīmēt Irānas pārtapšanu par reģionālu kodolbruņotu spēku centru, kas ir ievērojami mazāk reliģiski fanātisks, taču iekšēji stabilāks, pragmatiskāks un tādējādi — Rietumiem stratēģiski daudz grūtāk ietekmējams vai izolējams. Irāna vēl ciešāk noenkurotos Ķīnas un Krievijas ekonomiskajā un militārajā orbītā (Šanhajas Sadarbības organizācija, BRICS), kļūstot par galveno dienvidu mezglu Ziemeļu–Dienvidu transporta koridorā (INSTC). Pasaules kārtība jau atkal būtu mainījusies. Un kurš gan tagad zina, vai īstais monstrs īstenībā nav kaut kur tālāk priekšā? Bet, kā jau parasti, šī brīža rīcību diktē īstermiņa intereses. Un tas it kā nav nekas liels, tikai cipari tankštellē.
