Festingera teorija

Kognitīvā disonanse

Saskaņā ar Festingera teoriju situācijās, kad starp kādām parādībām ar kurām cilvēks regulāri saskaras pastāv pretruna vai nekonsekvence, piemēram, pretrunīgi novērojumi, fakti vai nespēja tos, balstoties uz ikdienas pieredzi, praktiski izskaidrot, ir kognitīvā disonanse. Šādi rodas psiholoģisks diskomforts, kas liek cilvēkam meklēt, vai nereti izdomāt, kādu interpretāciju vai risinājumu. Taču, ir daļa cilvēku, kuri pat tad, kad tiek atklāti jauni fakti un pierādījumi, kas apgāž un izskaidro sākotnējos pieņēmumus, turpina tiem ticēt un paliek pie savas sākotnējās pārliecības, neskatoties uz tās acīmredzamu loģisku pretrunu jeb disonansi ar faktiem.

Festingers min piecas galvenās pazīmes, pēc kurām novērojama individuāla vai masveida kognitīvā disonanse:

1. Ticība ir jāuztur ar dziļu pārliecību, un tai ir jābūt zināmai saistībai ar rīcību, tas ir, ar to, ko ticīgais dara vai kā viņš uzvedas.

2. Indivīdam vai to grupai, kurai ir šī pārliecība, ir jābūt apņemšanās; tas ir, savas pārliecības labad viņš ir veicis kādu svarīgu darbību, kuru ir grūti atsaukt. Kopumā, jo svarīgākas ir šādas darbības un jo grūtāk tās ir atcelt, jo lielāka ir indivīda vai grupas apņemšanās ievērot šo pārliecību.

3. Pārliecībai ir jābūt pietiekami specifiskai un pietiekami saistītai ar reālo pasauli. Bet, no otras puses, reālajiem faktiem nepārprotami jāatspēko pārliecība.

4. Reālajiem faktiem jābūt publiski pieejamiem un ticīgajiem tie jābūt zināmiem.

5. Individuālajam ticīgajam ir jābūt sociālajam atbalstam. Maz ticams, ka viens izolēts ticīgais varētu izturēt pierādījumus. Tomēr, ja ticīgais ir pārliecinātu personu grupas loceklis, kas var viens otru atbalstīt, var sagaidīt, ka ticība tiks saglabāta un ticīgie mēģinās pievērst vai pārliecināt cilvēkus, kas nav ticības locekļi, ka ticība ir pareiza (Leon Festinger, p.5.6.).

Mesijas atnākšana

Festingers kā iepriekš minēto piecu pazīmju konkrētus vēsturiskus piemērus min milenārismu vai mesiānismu, kas parasti ir saistīti ar pareģojumiem par kādiem notikumiem nākotnē. Dažos gadījumos pareģojumi ir saistīti ar Kristus otro atnākšanu, kad viņš pārņems valdību pār pasauli. Citos gadījumos tās ir milzu katastrofas, kas sagraus pasauli un tiks pasaudzēti tikai izredzētie. Tikuši pareģoti arī brīnumaini notikumi vai darbi, ko paveiks Mesija. Visos šajos gadījumos, atbilstoši trešajai no iepriekš minētajām Festingera piecām pazīmēm, var runāt par kognitīvo disonansi, ja pareģotie notikumi ir pietiekami konkrēti aprakstīti un norādīts arī noteikts laiks vai laika posms kad tie būs novērojami.

Taču, tas vēl nav pats interesantākais. Kas notiek, ja plaši zināmais pareģojums nepiepildās? Būtu loģiski sagaidīt, ka tie, kas šim pareģojumam bija noticējuši, būs vīlušies, jutīsies piemānīti vai pat dziļi sašutuši par pareģojuma autora vai autoru negodprātību vai muļķību.

Daži tā tiešām reaģē. Taču notikumi rāda, ka ar lielu ticīgo daļu tā nav. Tieši pretēji, viņi turpina ticēt sākotnējam pieņēmumam, nereti pat ar vēl lielāku pārliecību, tikai iepriekš pareģotos, bet nenotikušos notikumus, ar dažādiem skaidrojumiem atbīdot uz tālāku nākotni.

Festingers, kā vienu no senākajiem šādiem piemēriem kristietības vēsturē, min montānismu, kas radās 2.gs. beigās Anatolijas provincē Frīģijā mūsdienu Turcijas teritorijā. Montānisti pareģoja, ka otrā Kristus atnākšana notiks kādā vietā netālu no mūsdienu Turcijas galvaspilsētas Ankaras piepilsētas Angoras. Uz šo vietu pārceļoja neskaitāmi ticīgo pulki, taču nekāda Kristus atnākšana tā arī nenotika. Vai montānisti jutās vīlušies? Iespējams, ka daļa bija satriekti, bet vairums, tieši pretēji, vēl vairāk nostiprinājās kristīgajā ticībā (Leon Festinger, p. 8.).

Līdzīga situācija izveidojās arī vēlāk, kad anabaptisti otro adventi un pasaules atdzimšanu pareģoja 1533. gadā. Daudzi no šī reliģijas virziena sekotājiem atdeva savu iedzīvi nabagiem, atlaida citu cilvēku parādus, pārtrauca savu ikdienas nodarbošanos, atteicās no jebkādām izpriecām un jebkādas pasaulīgas dzīves veidiem.

Attēls. Mesijas atnākšana. MI vizualizācija. Autors.

Brīnumi izpaliek

Bija sācies jau nākamais 1534. gads, taču nekāda Kristus otrā atnākšana vai kādi citi svētie brīnumi nenotika. Taču, tā vietā lai pasludinātu anabaptistu pareģojumus vismaz par kļūdainiem, bet to autorus par nejēgām un pievērstos kaut kam citam, kustībai tika piesaistīti arvien jauni sekotāji, uz visām debess pusēm tika izsūtīti misionāri, kas ar vēl lielāku dedzību ticībai pievērsa arvien jaunus sekotājus.

Kas attiecas uz mesijas otro atnākšanu, tad kā nākamais termiņš tika pasludināts jau 1648. gads. Lieki teikt, ka nekādas katastrofas vai svētie brīnumi tāpat kā iepriekšējos gadījumos nenotika un cilvēces grēku plūdi tā arī netika izpirkti. Taču atkal izrādījās, ka tā nav nekāda problēma un nākamais adventes termiņš tika noteikts 1666. gadā (Leon Festinger, p. 10.-11.). Līdzīgā veidā tas tā turpinās līdz pat mūsdienām.

Tomēr jāatzīst, ka Festingera teorija par kognitīvo disonansi šādas parādības izskaidro, bet precīzāk būtu teikt – apraksta visai virspusēji. Ticībai par mesijas atnākšanu visdrīzāk ir dziļākas saknes. Tā jebkurā laikmetā atspoguļo pretrunīgo pasaules kārtību, ka vienmēr ir cilvēki, kas it visā ir vīlušies un meklē, ja ne izeju, tad ideju kā pretrunas varētu būt atrisināmas. Tā kā senatnē, bet daļēji arī mūsdienās, ticība par dievišķo bija tautu dzīves pamats, tad ticībā tika meklēti arī pretrunu un problēmu risinājumi. Tādēļ pārliecība par Kristus atnākšanu izriet no atziņas, ka Dievs nevarētu būt apmierināts ar pastāvošo netaisnību, viņš nevarētu būt radījis pasauli kur jāpārdzīvo tik daudz ciešanu un pazemojuma un, agri vai vēlu viņš kaut ko darīs lai to novērstu.

Viss nav tik vienkārši

Tā filozofija, zinātne, kanoniskā reliģija un pretrunīgi ticējumi sadzīvo visdažādākajās kombinācijās gadsimtiem ilgi un, lai cik absurdi tās dažbrīd neliktos, tam bieži ir savi izskaidrojumi un loģika. Sabiedrība visās savās nereti šķietamu pretrunu pilnajās izpausmēs patiesībā ir daudz ciešāk integrēta un organizēta. Tās iekšējās vienojošās saites laikabiedriem ne vienmēr ir redzamas vai saprotamas.