Eiropas 2026. gada rudens scenārijs
Vairāk nekā 1. puse no 2026. gada pagājusi. Šeit mana Eiropas Savienības sistēmiskā situācijas analīze un tālākās attīstības scenārijs.
Pašreizējā situācija: Eiropas strukturālais stāvoklis. Makro fons: globālajā vidē nostiprinās "Realpolitik 2.0" modelis, kur starptautisko tiesību un institūciju loma ir marginalizēta, bet noteicošais faktors ir lielvaru (ASV un Ķīnas) spēka un interešu sfēru politika. Eiropa šajā arhitektūrā atrodas periferiālā pozīcijā ar zemu ekonomisko izaugsmi (~0,9%) un augstu ievainojamību pret ārējiem enerģētikas šokiem (naftas cenas 85-90 USD par barelu šobrīd, bet ar risku pieaugt līdz 160-180 USD Persijas līča krīzes saasināšanās gadījumā).
Institucionālā bāze: Aizsardzības izdevumu pieaugums un palīdzība Ukrainai (90 miljardu eiro aizdevumi, 150 miljardu SAFE fonds) tiek finansēti ar "fiskālās bēgšanas" paņēmieniem, apejot budžeta deficīta griestus un palielinot kopējo parāda slogu.
Mikro operacionālais lauks: Kamēr Ukrainas frontē valda abpusējs resursu izsīkuma un tehnoloģiskās asimetrijas stāvoklis, Eiropas iekšienē tiek fiksēta pieaugoša "pelēkās zonas" sabotāžas kampaņa pret loģistiku un militāro infrastruktūru zem NATO 5. panta sliekšņa.
Novērojamās izmaiņas un plūsmu mijiedarbība.
Iekšējā tirgus diverģence: Vienotā tirgus pamatprincipi piedzīvo eroziju, ko pastiprina nacionālie protekcionisma pasākumi, piemēram, Vācijas viena triljona eiro subsīdiju programma savai rūpniecībai un aizsardzībai. Tas rada krasu asimetriju starp dalībvalstu fiskālajām iespējām.
"Lielgabalu un sviesta" konflikts: Kapitāla novirzīšana aizsardzības vajadzībām sāk tieši izspiest investīcijas inovācijās un digitālajā pārejā, padziļinot Eiropas tehnoloģisko atpalicību no ASV un Austrumāzijas.
Ārējā drošības pārvirze: ASV stratēģisko resursu piesaiste Tuvajiem Austrumiem un Klusā okeāna reģionam rada Eiropā pastāvīgu "drošības deficītu", padarot transatlantiskās garantijas transakcionālas. Laika ietvars.
Īstermiņš (6–18 mēn.). Parāda nastas pieaugums, lokāla sabotāžas spiediena absorbcija. Sociālo budžetu spriedze, stagnējoša konkurētspēja. Eiropas ekonomika turpinās balansēt uz vājas izaugsmes robežas, kur augstās enerģijas cenas un parāda apkalpošanas izmaksas ierobežos dalībvalstu manevra iespējas.
Ukrainas militārais un finansiālais atbalsts saglabāsies pašreizējā līmenī, izmantojot jau izveidotos ārkārtas aizdevumu mehānismus, taču jaunu fondu izveide saskarsies ar pieaugošu nacionālo parlamentu pretestību.
Krievijas īstenotās sabotāžas un kiberuzbrukumu intensitāte Eiropas loģistikas mezglos pieaugs, radot pastāvīgu berzi civilajā un militārajā infrastruktūrā bez tieša konvencionāla kara pieteikuma.
Ilgtermiņš (2027+). Nespēja konsolidēt kopējo tirgu un pārvaldi. Sadalīšanās reģionālos interešu blokos, globāla marginalizācija. Ja institucionālā pārvalde netiek reformēta un saglabājas lēna lēmumu pieņemšana, Eiropas Savienība de facto sadalīsies atsevišķās ģeopolitiskās interešu asīs (Vidusjūras/Dienvideiropas bloks, Vācijas industriālais centrs un Ziemeļeiropas–Polijas-Baltijas–Lielbritānijas drošības telpa). Eiropas globālais svars turpinās sarukt, kontinentam nostiprinoties kā "pagātnes labklājības muzejam", kura industriālā bāze netur līdzi globālajam inovāciju tempam un kura militāro drošību nodrošina finansiāli grūti uzturams aizsardzības ietvars. Ja šajās iekšējās un ārējās plūsmās nekas nemainīsies un sistēmas inerce saglabāsies, Eiropa tuvākajā nākotnē saskarsies ar pieaugošu iekšējo sociāli ekonomisko spriedzi un fiskālo izsīkumu, bet ilgtermiņā — ar neatgriezenisku ģeopolitiskā svara zudumu. Kontinents nespēs funkcionēt kā patstāvīgs spēka centrs, arvien vairāk kļūstot par ārējo lielvaru ekonomisko vienošanos un ietekmes sfēru objektu, kurā iekšējā sadrumstalotība un tehnoloģiskā atpalicība liedz garantēt pilnīgu stratēģisko autonomiju un ekonomisko suverenitāti.
Ina Strazdiņa
