Latvijas Attīstības fonds - vai būs ekonomiskais izrāviens?

Latvijas Attīstības fonda izveide ir konceptuāli pareizs solis (LSM: 10 soļus uz priekšu. Kulberga ideja izveidot Latvijas Attīstības fondu ir pareiza, taču ir nianses). Beidzot jāsāk savākt valsts izmētāto mantību zem viena jumta un izbeigt gadiem ilgo vadības sadrumstalotību un diletantismu. Tomēr, raugoties no potenciāla investora skatpunkta, ir skaidrs, ka Latvijai ir vajadzīga daudz plašāka vēriena stratēģiskā pieeja, nekā tikai LSM rakstā apskatītie Slovēnijas vai Rumānijas piemēri. Arī rakstā pamanāmā politiskā dedzība teju tūlīt pat joņot uz biržu, izskatās pēc mēģinājuma pārdot šķībi greizi būvētu māju bez logiem. Kamēr valsts kapitālsabiedrībās nav pilnībā unificēti finanšu pārskati, riska pārvaldības sistēmas un korporatīvā pārvaldība, starptautiskie investori pieprasīs tādu "pārvaldības atlaidi", kas valsts aktīvus liks pārdot par nepieklājīgi zemu cenu.

Lai fonds tiešām nestu zelta olas, tam jākļūst par necaursitamu buferi starp politisko varu un biznesa efektivitāti. Latvijas situācijā būtiski arī, ka tam jāgarantē valsts drošības intereses. Tāpēc mums nav jāpārkopē viens konkrēts modelis, bet gan jāizveido elastīgs hibrīda modelis, aizņemoties labāko no pasaules - Austrijas, Somijas un Singapūras. Kā?

Pirmkārt jāveic radikāla korporatīvās pārvaldības depolitizācija. Un te var noderēt elementi no Austrijas un Somijas pieredzes. Investora lielākais murgs ir valsts uzņēmumu neparedzamība un tiem apkārt virmojošās politiskās intereses.

Lai to kliedētu, politiskā ietekme ir jāizslēdz. Tā ir politiskā karantīna ar garantiju - jānosaka juridisks aizliegums fonda un tā uzņēmumu valdēs un padomēs iecelt personas, kuras pēdējo piecu gadu laikā ir sēdējušas politiskos amatos.

Otrkārt, neatkarīga nominācijas komisija. Te var pārņemt Austrijas valsts holdinga ÖBAG un Somijas Solidium pieredzi - vadības atlase jānodod pilnībā neatkarīgai komisijai. Tajā jābūt starptautisko finanšu institūciju (piemēram, ERAB vai Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta) pārstāvjiem un profesionāliem "hedhanteriem". Politiķiem šeit nav ne teikšanas, ne veto tiesību – viņi var vērot procesu no malas.

Treškārt. Trīs līmeņu arhitektūra: Valsts (Ministru kabinets) nosaka tikai lielo bildi – stratēģiskos mērķus un dividendes. Fonds kalpo kā profesionāls pārvaldības vairogs. Savukārt meitasuzņēmumu valdes tiek ieceltas, balstoties tikai un vienīgi uz to kompetenci biznesa vadībā.

Ceturtkārt. Valsts stratēģisko interešu juridiskais ietvars. Valsts kontrole pār kritisko infrastruktūru – enerģētikas tīkliem vai nacionālajiem mežiem – nav jānodrošina ar partijām lojālu, bieži nekompetentu cilvēku iebīdīšanu valdēs, bet gan ar gudru juridisko inženieriju. Te runa ir par t.s. rezervētajiem jautājumiem - statūtos ir jāiebetonē klauzula, ka tādi fundamentāli lēmumi kā stratēģisko aktīvu pārdošana, ieķīlāšana vai darbības profila maiņa nav pieņemami bez 100% valsts (Saeimas vai Ministru kabineta) akcepta. Tas investoriem sniedz skaidrus spēles noteikumus, bet valstij – pietiekamu drošības garantu.

Piektkārt. Sabiedriskā labuma funkciju nodalīšana. Ja valsts vēlas, lai uzņēmums pilda komerciāli nerentablus, bet sabiedrībai svarīgus uzdevumus, par to ir jāslēdz caurskatāmi pakalpojumu līgumi, kurus valsts tieši kompensē no budžeta. Tas neļauj politiķiem izpļeckāt holdinga naudu un saglabā uzņēmuma pievilcību investoru acīs.

Sestkārt. Secīga "mājasdarbu" izpilde un peļņas reinvestēšana. Te noderīgs Singapūras paraugs. Paplašinot redzesloku ārpus ierastajiem Eiropas rāmjiem, Latvijai ir vērts pārņemt daļu no Singapūras Temasek komerciālās filozofijas – peļņas reinvestēšanas principu. Tā vietā, lai visas nopelnītās dividendes vienkārši "apēstu" valsts pamatbudžetā, daļa no holdinga peļņas būtu jāpatur fonda iekšienē. Šī nauda novirzāma jaunu ekonomikas transformācijas projektu finansēšanai, piemēram, liela mēroga atomenerģijas projektiem vai MI infrastruktūrai un citām inovācijām. Tas palīdzēs uzlabot arī valsts budžeta situāciju, tikai pa citu, daudz efektīvāku kanālu.

Pati fonda attīstība jāveido loģiskos posmos: iekšējā ģenerāltīrīšana (kā Austrijas ÖBAG modelī). Tāpēc pirmajos gados aizmirstam par biržu un sakārtojam vispirms holdinga iekšējās sistēmas, optimizējam procesus un ieviešam vienotus IT un risku vadības standartus.

Septītkārt. Vietējā kapitāla iesildīšana. Pirms došanās iekarot Volstrītu, fondu var atvērt vietējiem Latvijas pensiju fondiem caur slēgtām emisijām. Tas ļaus notestēt pārvaldības modeli drošā, lokālā vidē. Starptautiskais IPO tikai tad, kad holdings darbojas kā pulkstenis un demonstrē stabilu rentabilitāti. Tad arī var veikt daļēju akciju kotāciju (piemēram, 20–30%). Šajā fāzē holdings saglabā spēcīga enkurinvestora lomu un pasargā mūsu uzņēmumus no agresīvu ārvalstu spekulantu fokusiem.